Mani bieži aicina uz tēju, bet parasti tā ir vai nu formalitāte, vai slēpts lūgums pēc konsultācijas; patiesi beznosacījuma uzaicinājumi ir reti. Ar Elīnu, 55 gadīgu elegantu sievieti ar pievilcīgu ārieni, es vairākas reizes biju sastapies lietišķos un savienīgos pasākumos.
Viņa izturējās ar pašcieņu un man šķita klasiska inteliģences pārstāve. Kad šī dāma mani uzaicināja “uz tasi tējas” savā dzīvoklī Rīgas klusajā centrā, es piekritu, gaidot saturīgu sarunu mājoklī ar antīkām lietām un, protams, daudzām grāmatām.
Sterila vitrīna
Elīnas dzīvoklis izrādījās ne gluži tāds; tas bija ideāls. Tik ideāls, ka gaiss šķita sterils. Bēšas sienas, modernas skandināvu mēbeles un nevienas liekas detaļas. Visas virsmas nebija vienkārši tīras – tās mirdzēja un laistījās gluži kā interjera dizaina žurnālā. Šīs nebija mājas dzīvošanai, bet gan “dzīvojamā telpa”, kas rūpīgi konstruēta demonstrācijai.
– Nāciet iekšā, nekautrējieties, – atskanēja Elīnas melodiskā balss. Iegāju viesistabā, un mans skatiens uzreiz apstājās pie tā, kas aizņēma visu sienu no grīdas līdz griestiem – grāmatu plaukta. Tieši tajā brīdī es sapratu, ka tējas nebūs, vismaz ne man.
Es sastingu. Elīna kaut ko runāja par tējas izvēli – “Man ir brīnišķīga ulona tēja vai varbūt zāļu tēja?”-, bet es viņu vairs nedzirdēju; skatījos uz grāmatām. To bija simtiem, cietos vākos, dārgi izdevumi, bet runa nebija par pašām grāmatām, bet par to sakārtojumu. Tās bija sakārtotas plauktā nevis pēc autora, žanra, alfabētiskā secībā vai augstuma, bet gan pēc krāsas.
Apdullinošās krāsas
Augšējā kreisajā stūrī sākās žilbinoši balts bloks, kas gludi pārgāja krēmkrāsā, pēc tam maigi dzeltenā krāsā, kas savukārt kļuva dziļāka citrondzeltenā, okera krāsā un visbeidzot spilgti oranžā krāsā.
Oranžo nomainīja visi sarkanā toņi – no koši sarkanas līdz tumši bordo. Tālāk sekoja violeta palete, kas pārtapa indigo un piesātināti zilā krāsā. Zilā krāsa kļuva gaiši zila, dodot ceļu smaragdzaļai, laima zaļai un purva zaļai. Visu šo krāšņumu noslēdza masīvs melnu grāmatu muguriņu bloks apakšējā labajā stūrī – skaistums pats par sevi. No dizaina viedokļa viss bija nevainojami, bet no psiholoģiskā viedokļa – apdullinošs trauksmes signāls.
Elīna pamanīja manu skatienu un pasmaidīja. – Vai patīk? Es ilgi izvēlējos. Uzskatu, ka grāmatām ne tikai jāizglīto, bet arī jāizrotā interjers. Tām taču ir tik spēcīgs krāsu akcents! Viņas balsī ieskanējās lepnuma nots, taču viņa nelepojās ar to, kas atradās plauktos, bet gan ar to, kā tas izskatījās.
Runa nav par snobismu
Es neesmu snobs un nenosodu cilvēkus par to, ka viņi nelasa Kafku vai dod priekšroku detektīviem, nevis filozofiskiem traktātiem. Svarīgi ir tas, ka šāda pieeja grāmatām nav tikai dizaina solis, bet gan deklarācija par to, kā cilvēks uztver pasauli. Grāmata nav tikai objekts, bet gan ideju, stāstu, emociju un zināšanu koncentrāts. Tā ir portāls uz citu realitāti, pavadonis, skolotājs.
Muguriņa ir grāmatas “seja”, tās nosaukums – solījums par to, kas sagaida iekšpusē. Kad sakārtojat grāmatas alfabētiskā secībā, jūs novērtējat kārtību un autora autoritāti. Kad tās sakārtojat pēc žanra, jūs novērtējat saturu un sistematizējat savas intereses. Kad grāmatas stāv haotiskās kaudzēs pie jūsu gultas, jūs pašlaik dzīvojat ar šīm idejām, jūs atrodaties dialogā ar tām.
Bet – kad jūs sakārtojat grāmatas pēc krāsas, jūs ar vienu žestu sakāt pasaulei: “Saturam nav nozīmes.” Jūs pārvēršat grāmatu no subjekta, no nozīmes nesēja par objektu, aizslaukot tās būtību, atstājot tikai ārējo apvalku. Kālab? Lai būtu “skaista bilde”. Lai grāmatu plaukts būtu “pieskaņots dīvāna spilveniem”.
Ko grāmatu plaukts stāsta par tā īpašnieku
Es kā psiholoģijas speciālists uzreiz spēju izveidot grāmatplaukta īpašnieka portretu. Stāstu, par kādām personības šķautnēm liecina Elīnas grāmatplaukts.
Pirmkārt, tas parāda formas absolūto prioritāti pār saturu. Estētika nav tikai svarīga – tā ir svarīgāka par visu. Svarīgāka par funkcionalitāti (pamēģiniet atrast pareizo grāmatu šajā varavīksnes krāsu trakumā!), svarīgāka par nozīmi. Cilvēks, kurš šādi izturas pret grāmatām, ļoti iespējams, izturēsies tāpat arī pret citām lietām un cilvēkiem.
Viņam nerūpēs jūsu personība, bet gan tas, kā jūs “izskatāties” blakus viņam. Kā jūs “iederaties” viņa ideālajā pasaules uzskatā. Jūsu “funkcija” (draugs, partneris, sarunu biedrs) būs sekundāra salīdzinājumā ar jūsu “formu” (statusu, izskatu, spēju sevi “pareizi” pasniegt un prezentēt).
Otrkārt, runa ir par to, ko mēs saucam par “iespaidu pārvaldību”. Elīnas dzīvoklis nebija mājas, bet gan skatuve, un es nebiju viesis, bet gan skatītājs, kas uzaicināts uz monoizrādi ar nosaukumu “Esmu izsmalcināta un veiksmīga sieviete”. Šīs grāmatas bija galvenā dekorācija; tām bija jāpauž man: “Esmu gudra, daudz lasījusi, kulturāla”. Tomēr to izkārtojums izgaismoja tieši pretējo: “Es izmisīgi vēlos, lai jūs domātu, ka esmu gudra un daudz lasījusi, bet pašas grāmatas mani neinteresē.”
Man nebija ne mazāko šaubu, ka lielākā daļa šo grāmatu nekad nav pat atvērtas. Tās , visticamāk, pirktas “pēc metrāžas” vai pēc vāku krāsas, lai aizpildītu tukšās vietas grāmatplauktā. Tas rada kolosālu kognitīvo disonansi – cilvēks konstruē tēlu, kuru nekavējoties pats nojauc.
Treškārt, tas ir sauciens pēc kontroles, lai izveidotu un, vēl svarīgāk, uzturētu šādu sistēmu, nepieciešams nevis vienkārši perfekcionisms, bet gan apsēstība ar kontroli. Pasaule ir haotiska, cilvēki – neparedzami, emocijas – nekārtīga stihija. Vienīgais veids, kā tikt galā ar šī haosa radīto trauksmi, ir radīt sev apkārt sterilu, pilnībā kontrolētu vidi.
Grāmatu kārtošana pēc krāsas ir pilnīgas, stingras, neelastīgas kārtības uzspiešana tur, kur tā pēc būtības nav nepieciešama. Tas ir veids, kā “savaldīt” grāmatās ietverto ideju “haosu”, pakārtojot tās vienam, primitīvam principam – krāsai.
Es iztēlojos, kā Elīna uzvestos attiecībās ar vīrieti. Viņa līdzīgi mēģinātu “organizēt” sava partnera emocijas, pieprasot, lai tās “atbilst” viņas cerībām. Jebkurš “nepareizs” noskaņojums, jebkura spontanitāte, kas atšķiras no viņas “krāsu shēmas”, tiktu uztverta kā drauds viņas pasaulei. Viņa nedzīvotu kopā ar šo cilvēku, bet gan “integrētu viņu savā interjerā” .
Kad forma izšķīdina saturu
Tas nenozīmē, ka visi, kam patīk skaists interjers, ir slikti cilvēki, taču pastāv robeža. Ir māja, kas tiek izdaiļota, bet ir arī sterila vitrīna.
Esmu redzējis arī otru galējību – plauktus, kur grāmatas stāv ar muguriņām pret sienu. Vēl viena modes tendence, radot “vienveidīgu bēšu virsmu”. Šis ir vēl atklātāks apgalvojums: “Es ne tikai ignorēju saturu, es to aktīvi slēpju. Man ir kauns par savu grāmatu daudzveidību un individualitāti; es vēlos, lai tās visas būtu vienādas.”
Tā vairs nav vienkārši kontrole, bet gan personības dzēšana, vispirms – grāmatas, bet tad, kā likums, arī pašam savas personības.
Pametot Elīnas perfekto dzīvokli, mani pārņēma milzīgs atvieglojums. Likās, ka esmu izkļuvis svaigā gaisā no skaista, bet bezgaisa akvārija. Es nepaliku uz tēju, jo saruna ar saimnieci nebija iespējama. Man nav ko teikt kādam, kam Rainis ir “tumši pelēks”, bet Remarks – “bordo tonī”. Es būtu sēdējis un skatījies uz šo “varavīksni”, bet jebkura Elīnas frāze par “emocionālo inteliģenci” vai “jūtu dziļumu” būtu izklausījusies kā “falša nots”.
Es aizgāju, jo vienmēr meklēju cilvēkos saturu, nevis formu. Bet Elīna ar savu grāmatu plauktu skaļi, pa visu viesistabu, paziņoja, ka viņai pastāv tikai forma, un es acīmredzami neiederos viņas “krāsu paletē”.
Dārgie lasītāji, kāds ir jūsu viedoklis? Vai jūs paliktu uz tēju, visu norakstot uz nekaitīgu “skaistuma izjūtu”? Stāstiet, lūdzu, komentāros. Ja raksts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties ar draugiem!
